Kopš Latvijas Republika ir kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībnieci, tā uzņēmās pildīt virkni saistību, kas ir atrunātas dažādos ES atbildīgo institūciju pieņemtajos juridiskos dokumentos – līgumos, nolīgumos, regulās, direktīvās, lēmumos u.c.

Nozīmīgākās pārmaiņas ir skārušas muitas, lauksaimniecības, ārējās tirdzniecības u.c. nozares, kuras lielā mērā regulē ES tiesības. Ar ES tiesībām ikdienā nākas saskarties ne tikai valsts ierēdņiem, bet arī uzņēmējiem, lauksaimniekiem un juristiem.

Kā nozīmīgāko pamatdokumentu, kas cita starpā nosaka ES institūciju kompetenci un tiesības izdot tiesību aktus noteiktās jomās, var minēt 1957.gadā Romā noslēgto Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.

Saskaņā ar minēto līgumu, Eiropas Kopienas institūcijas pieņem tiesību aktus tikai:

1. saskaņā ar šā Līguma piešķirtajām pilnvarām un izvirzītajiem mērķiem;
2. tādā gadījumā, ja dalībvalstis nespēj pilnībā sasniegt paredzētās darbības mērķus un tos var vieglāk sasniegt Kopienas līmenī (subsidiaritātes princips).

Līgums norāda Eiropas Kopienas kompetences jomas, kurās tai ir tiesības pieņemt tiesību aktus. Blakus muitas lietu, lauksaimniecības, konkurences, patērētāju tiesību aizsardzības, valsts atbalsta un nodokļu nozarēm, Līgums paredz ES institūcijām tiesības iepriekš minētā subsidiaritātes principa robežās veikt pasākumus arī sabiedrības veselības, izglītības, kultūras u.c. jomās. Līgums nosaka tikai vispārīgas politiku vadlīnijas un detalizētāks regulējums ir noteikts t.s. ES sekundārajos (atvasinātajos) tiesību aktos- regulās, direktīvās un lēmumos.

Saskaņā ar augstāk minēto, Eiropas Kopienu likumdošana iedalās primārajā un sekundārajā likumdošanā:

• Primārā likumdošana /primary legislation/ sastāv no dibināšanas līgumiem, līgumiem, kas papildina šos līgumus, un dokumentiem, kas attiecas uz jaunu dalībvalstu uzņemšanu;
• Sekundārā likumdošana /secondary legislation/ ir Eiropas Savienības institūciju izdoti oficiāli dokumenti:

regulas /regulations/ izdod Padome vai Padome kopā ar Eiropas Parlamentu, Komisija, kā arī Eiropas Centrālā banka. Regulas ir vispārpiemērojamas, uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs. „Tiešā piemērojamība” nozīmē to, ka regulas stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas „Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī” vienlaicīgi visās ES dalībvalstīs, ja vien regulā nav noteikts cits spēkā stāšanās datums. Regulu normas ir saistošas ne tikai dalībvalstīm, bet var uzlikt saistības arī fiziskajām un juridiskajām personām. Lai novērstu tiesību normu dublēšanos un regulu nevienmērīgu piemērošanu visā ES teritorijā, ES dalībvalstis nav tiesīgas iestrādāt regulu normas nacionālajā likumdošanā, tomēr likumi vai Ministru kabineta noteikumi var paredzēt mehānismu regulas piemērošanai Latvijā.

direktīvas /directives/ Atšķirībā no regulām, direktīvas nav tieši piemērojamas dalībvalstīs un, saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, uzliek saistības ES dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj valstīm izvēlēties to sasniegšanas formas un metodes. Tas nozīmē, ka direktīvās dalībvalstīm parasti tiek dota iespēja izvēlēties piemērotāko to ieviešanas mehānismu nacionālajā likumdošanā un indivīdiem (juridiskajām personām) direktīvās ietvertās tiesības un pienākumi kļūst saistoši tikai pēc to pārņemšanas nacionālajos tiesību aktos.

lēmumi /decisions/ Arī lēmumus izdod Padome vai Padome kopā ar Eiropas Parlamentu, Komisija, kā arī Eiropas Centrālā banka. Lēmumi uzliek saistības tiem, kam tie adresēti un tie stājas spēkā ar paziņošanu to adresātam. Respektīvi, lēmumi ir juridiski saistoši individuāli tiesību akti un tie var tik adresēti gan dalībvalstīm (piemēram, atļaujot dalībvalstīm sniegt valsts atbalstu konkrētam uzņēmumam), gan uzņēmumiem (piemēram, lemjot par uzņēmumu apvienošanos un tās atbilstību ES konkurences tiesībām).